Vai „Saskaņas centram” jābūt valdībā?

NB! Mani draugi, kolēģi, klasesbiedri un kaimiņi ir krievi. Nekad neesmu uzsvēris viņu tautību. Septiņus gadus esmu mācījies krievu valodu un pārdzīvoju, ka to nezinu tik labi, kā gribētos. Vienmēr cenšos jautājumam krieviski atbildēt krieviski, cik labi vien spēju. Nepiedalījos referendumā par valsts izglītību tikai latviešu valodā. Es nevēršos pret krieviem vai demokrātiskas valsts pilsoņu tiesībām, es vēršos pret inversu šovinismu. Šis ieraksts atspoguļo tikai manu nevis mana darba devēja viedokli.

Izmantojot nācijas baltā tēva izsludināto pauzi politikas sarunās līdz piektdienai un politisko partiju apvienības „Saskaņas centrs” (SC) apsolītos protestus 17.oktobrī, 11.Saeimas pirmās sanākšanas dienā, centīšos aptuveni izklāstīt manus apsvērumus, jautājumā, vai SC ir vieta jaunajā valdības koalīcijā.

Dis-kri-mi-nā-ci-ja!

Daudzi, tostarp es, bija samērā izbrīnīti trešdienas rītā skatīt vadošo krievu valodā rakstošo avīžu titullapas noformējumu. Tās rotāja liels uzraksts „Nē etniskajai diskriminācijai!”. Jāatzīst, samērā košs risinājums visnotaļ pliekanai situācijai. Kādēļ pliekanai? Jo tā ir ikdienišķa situācija politikā – bet par to mazliet vēlāk.

Avīžu uzsaukuma galvenā doma bija aicināt Valsts prezidentu Andri Bērziņu uzticēt valdības veidošanu tieši SC, jo par to nobalsojuši 260 000 vēlētāju. Līdz ar to, nelaižot partiju apvienību valdībā, tiktu pierādīts, ka Latvijā pastāv etniskā diskriminācija, kas ierobežo krievvalodīgo tiesības atrasties valsts pārvaldē.

Šis uzsaukums nebūtu vērtējams kā kaut kas vairāk par vienkāršu, lētu publicitātes pīli (jo kaut kā jau tas agonijā trīcošais medijs, avīzes, jāpārdod). Kāpēc? Tāpēc, ka paziņojums pēc būtības ir populistisks un daļa publiskās telpas (tostarp latvieši bez kritiskās domāšanas) jau vismaz nedēļu pirms tam kvēli spļāva ārā, ka nav pieļaujama situācija, kurā trešdaļas vēlētāju griba (laikam atvasināta no 31 SC mandāta) tiek diskriminēta. Šai daļai aktīvi pretojās citi, norādot, ka, uzņemot SC valdībā, tiktu diskriminēts vairākums, kuri nav balsojuši par SC.

Jāsāk ar to, ka šādi apgalvojumi jau saknē nav matemātiski pareizi. Latvijā, rupji rēķinot, ir 1,2 miljoni balsstiesīgu pilsoņu (nobalsoja 916 000). SC atbalstījušie 260 000 no tiem ir ne vairāk, ne mazāk, bet 21,6%, jo arī pilsonis, kurš nebalsoja, tādā veidā ir paudis savu gribu. No tā izriet, ka labākajā gadījumā varam vispārīgi runāt par knapu piektdaļu nevis trešdaļu. Ir tomēr starpība.

No otras puses abu sabiedrības daļu apgalvojumi par diskrimināciju ir idiotiski (mana dziļākā atvainošanās cilvēkiem ar medicīniski konstatētu idiotismu). Kāpēc? Tāpēc, ka, lietojot vārdu „diskriminācija”, tās patiešām apgalvo, ka jebkāda veida diskriminācija pastāv.

Grejas… pfū! Diskriminācijas anatomija

Ko tad nozīmē vārds „diskriminācija”, ja reiz tas tiek lietots nepareizi? Pēc definīcijas nav jālūkojas tālu. Tādu mums piedāvā Tiesībsarga biroja interneta mājaslapa, jo galu galā tieši šai institūcijai ir jāraugās, lai nepieļautu diskriminācijas neglītās galvas parādīšanos mūsu jaukajā sabiedrībā.

Diskriminācija ir aizliegta atšķirīga attieksme, kuras mērķis vai rezultāts ir personas nostādīšana mazāk labvēlīgā situācijā attiecībā pret citu personu, kas atrodas ar šo personu salīdzināmos apstākļos, un kuras pamatā ir aizliegtas atšķirīgas attieksmes izpausme, tajā skaitā personas aizskaršana un norādījums personu diskriminēt.

Diskriminācijas aizliegums pilnībā aptver valsts un indivīda attiecības un ir piemērojams arī atsevišķās privāttiesību jomās, piemēram, darba attiecībās. Par diskrimināciju nav uzskatāma atšķirīga attieksme, ja īpašība atbilst objektīvai prasībai, ja šīs prasības mērķis ir tiesisks un tā sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.

Tie daži cilvēki, kuri no jums ir studējuši tiesību zinātni vai politoloģiju droši vien zina, ka diskrimināciju var iedalīt tiešajā vai netiešajā. No sākuma mazliet paanalizēsim tiešo diskrimināciju, kas lielā mērā aprakstīta augstākminētajā definīcijā. Sākšu ar retorisku jautājumu – vai Satversmē ir pants, kas noteiktu, ka politiskās partijas un valdību drīkst veidot tikai etniskie latvieši? Būtu smieklīgi redzēt, kā uz šādu pantu reaģētu pasaules cilvēktiesību organizācijas. Protams, tāda panta nav. Jebkuras demokrātiskas valsts un politiskās sistēmas pamatā ir tās pilsoņi. Nepilsoņu jautājuma vēsturisko taisnīgumu atstāsim citai reizei, bet galvenā doma tomēr ir un paliek tā, ka nav objektīvu šķēršļu pilsoņiem krieviem balsot par citu pilsoņu krievu politiskajām partijām un šīm partijām tapt pārstāvētām izpildvarā.

No tā rodas jautājums, vai SC nebija iespējas veidot valdību? Bija! Līdz šim, cik nu varu objektīvi izsekot, līdz ar to, iespējams, kļūdos, neatkarīgajā Latvijā šo uzdevumu veic tieši vēlēšanās lielāko atbalstu guvusī partija. Taču SC veica apzinātu izvēli to nedarīt. Kāpēc? Tas laikam jāprasa pašam SC, un vismaz es līdz šim pārliecinošu atbildi neesmu saņēmis.

Līdz ar to organizēt kampaņveidīgu lūpas uzmešanu par to, ka SC netiek paņemts valdībā, un balstīt to uz „etnisko diskrimināciju” ir vienkārši debili. Tad kāpēc pats SC neuzņēmās iniciatīvu veidot valdību un piepeši pirms tam nepārtraukti zākāto Valdi Dombrovski (pelnīti par neētisko pērno Dombrovskis VS. Urbanovičs kampaņu) tagad piepeši akceptēja kā premjeru? Tāpēc, ka tas ir ērtāk, jo pēc tam taču vienmēr var izspēlēt etnisko kārti. Ala “mēs taču bijām tik populāri, bet mūs izspieda ārā, jo esam krievi”. Tas ir tas, uz kā SC allažiņ ir balstījis visu savu politisko nostādni, un tas ir nožēlojami. Kāpēc? Jo šāda nostāja tikai palielina etnisko dalījumu, pret ko SC it kā cīnās (vismaz vārdiski). Kāpēc tikai vārdiski? Jo jautājuma nerisināšana nodrošina viņu elektorātu, bet par to jau atkal citai reizei.

Ja runājam par netiešo diskrimināciju, tad arī pēc tās definīcijas varam lūkoties jaukajā Tiesībsarga biroja interneta mājaslapā, kas mums to paskaidro šādi (žetons par izdomu piemērā !):

Netiešā diskriminācija konstatējama gadījumos, kad šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda vienu personu grupu (ko apvieno kāds no diskriminācijas pamatiem) īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citu grupu. Izpaužas situācijā, kur personai nav liegtas tiesības īstenot savas tiesības tieši dēļ piederības pie noteiktas grupas, bet tomēr konkrētās grupas iespējas vai ieguvumi nav līdzvērtīgi. Piemēram, liekot oficiantēm valkāt īsus svārkus, tiek izslēgtas musulmaņu sievietes vai gados vecākas sievietes. Par netiešo diskrimināciju nevar uzskatīt gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi un tā sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi

Ko gan lai dara vecas musulmaņu sievietes? Labi, ka viņas nav nodibinājušas savu partiju. Latvijā „Fatimas ratiņš” vai „Aišas kaites” noteikti varētu runāt par izslēgšanu no politiskās vides, jo tās zemā atbalsta dēļ diez vai ņemtu valdībā. Un, visticamāk, viņas arī neprotestētu. Kādēļ? Jo tā notiek demokrātisku valstu politikā – get the fuck over it! Kādam vienmēr jāpaliek ārpusē. Nav daudzpartiju sistēmas vēsturē daudz precedentu ar 100% koalīcijām. Un, tā kā SC vēlētājus jau saknē nevieno kāds no tiešās diskriminācijas raksturojumiem, turklāt kāda spēka neiekļaušana koalīcijā ir tiesiski ieausta demokrātiskas valsts pamatos un tautas varas nodošanas mehānismā (valdības veidošanā), runāšana par „etnisko diskrimināciju” – tiešu vai netiešu – ir ne tikai nepareiza, bet arī neētiska.

Savukārt krievvalodīgie mediji to laikam nav sapratuši, un turpina to dreijāt. Skumji. Vai varam iedomāties situāciju, kurā visas latviski rakstošās avīzes uz vāka nopublicētu aicinājumu „Ņemiet valdībā TB/LNNK!”? Tas taču būtu skandāls Eiropas līmenī, un galvenie bļāvēji būtu tieši SC par to, ka Latvijā mediji pie varas aicina nākt nacionālistiskos ekstrēmistus (nevis labēji konservatīvos). Idiotisms. Ir ļoti žēl, ka visi lielākie krievu mediji kā viens kultivē SC lēto popularitāti, nevis izmanto savu placdarmu tiešām konstruktīvas integrācijas mērķiem.

Noziegums un sods

Taču būtu nekorekti radušos situāciju neaplūkot arī no filozofiskās puses. Patiesībā, lieki, jo šis jautājums padziļinātu analīzi nav pelnījis, bet, ja nu reiz esam tikuši līdz šejienei (paldies par izturību!), varam arī pafantazēt tālāk. Tiesa, te saprotamu iemeslu dēļ iztikšu bez citātiem vai atsaucēm.

Kā var spriest pēc dažādām publikācijām un vēsmām medijos un sociālajos tīklos, daļu sabiedrības vieno uzskats, ka, neņemot SC koalīcijā, partiju apvienība un tās vēlētāji tiek sodīti par to, ka (lielākoties) ir krievi. Turklāt, kā man draudzīgā diskusijā pamatoja mans kolēģis Ainārs Leijējs, šāda sodīšana nedrīkst tikt realizēta, jo pilsonim krievam socializācijas un ģimenes vēstures dēļ nav bijusi cita iespēja kā balsot par SC. Un, 13 gadus šo spēku neuzņemot valdībā, pilsonis krievs tiek netieši sodīts.

Pirmkārt, atmetīsim apsvērumus par partiju „Māras zeme”, kuras atbalstītāju izvēle arī gadiem ir tikusi ignorēta. Acīmredzot, sašutušās sabiedrības daļas galvenais apsvērums ir tieši lielais cilvēku daudzums, kuri tiek „sodīti”. Jocīgi – nezināju, ka tiesā ir atšķirība, vai tiek nogalināti 20 vai 60 cilvēki. Laikam jau ir. Tāpat droši vien ir starpība, vai maniaks savu upuri ir spīdzinājis četrus vai 16 gadus. Ar šiem pārspīlētajiem piemēriem tikai vēlos ilustrēt to, ka politikā nedarbojas klasiskie soda samērīguma principi. Ja kāda partija ir konsekventi destruktīva, populistiska un, vienkārši runājot, stulba, tā nav pelnījusi vietu valdībā, kaut arī par to būtu nobalsojuši 21,6% vai 0,2% vēlētāju un tā nebūtu bijusi valdībā 21 gadu. Jā, „Fatimas ratiņ”, es runāju par Tevi! Līdz ar to nevaram arī diskutēt par sodu.

Otrkārt, gribētos atzīmēt, ka partijas nav kāds augstākstāvošs spēks, kas radies no cilvēka neatkarīgu procesu rezultātā. Partijas dibina un par tām balso cilvēki. Pasakot, ka, neņemot SC valdībā, tiek sodīti krievi, šoreiz gan tiešām tiek etniski diskriminēti tie latvieši, kuri balsoja par šo partiju apvienību. Līdz ar to izdarāms arī secinājums, ka es, latvietis, nebalsojot par SC bet gan par citu nosacīti latvisku, esmu sodījis savus draugus krievus. Šo hiperbolu izmantoju, lai vienkārši parādītu, cik absurdi un tiešām naidu kurinoši ir līdzīgi apgalvojumi.

Treškārt, lai kā mani neuzjautrinātu mana visnotaļ liberāli domājošā kolēģa sociālais determinisms attiecībā uz pilsoņa krieva politisko izvēli, gribu atgādināt, ka neviens nav aizliedzis balsot par citām partijām, ja top skaidrs, ka pašreizējā izvēle nespēj darīt indivīda balsi sadzirdētu (latvieši to dara katrās vēlēšanās), turklāt nav arī aizliegta jaunu politisko partiju dibināšana – tā tikai vairotu Latvijas demokrātijas vidi.

Pāri kalnam, pāri purva slīkšņām varavīksne

Bet atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma – vai „Saskaņas centram” jābūt valdībā? Atbilde ir absolūti vienkārša. Mēs, pilsoņi, esam nodevuši savu likumdošanas un izpildvaru īpaši izraudzītiem tautas pārstāvjiem tā, kā tas notiek demokrātiskās sabiedrībās. Tai tautas pārstāvju daļai, kas spēj atrast visvairāk kopsaucējus savās nostādnēs un ir gatavas vadīt valsti, ir dabiski pielīgtas tiesības veidot koalīciju kopējam labumam. Kā kārtīgā demokrātijā arī Latvijā pastāv opozīcijas vara, kas nodrošina, ka tiek uzklausīta ikkatra kaut cik nozīmīga pilsoņu grupa. Neviens netiek diskriminēts. Taču tā vietā, lai atbilstoši politikas tradīcijām dalītu partijas labējās, kreisajās, liberāļos, konservatīvajos, demokrātos un sociālistos, daudzi no mums par to izvēlas diskutēt nacionālā naida līmenī.

Pats SC nav spējis pacelties virs krievu/latviešu dalījuma un atzīt savu politisko impotenci, liekuļošanu vēlētājiem un bailes no atbildības. Tāpēc arī etniskās diskriminācijas jautājums tiek kultivēts un tas arī turpināsies, kamēr vien kādam tas ir izdevīgi. Kaut vai pirmdien plānotajos protestos. Vai šādam demokrātiskas vērtības nievājošam spēkam ir jābūt valdībā? Mana atbilde – nē.

P.S. Lūdzu, visi aicināti droši izteikties par manu izglītības trūkumu, utopisko vīziju, ksenofobiju un vispārējo debilumu!  Tāpat sabiedrība ir pierādījusi, ka konstruktīva diskusija te nav iespējama.

~ by kaarliitys uz Oktobris 13, 2011.