Kā “Swedbank” GANDRĪZ izbojāja vakaru un Stokholmas braucienu

Mazāk kā stundas laikā pēc šī ieraksta nonākšanas twitter’ī un manā blogā, ar mani laipni sazinājās banka un apsolīja mēģināt sagādāt jaunu, bezmaksas karti jau rīt. Jaukiņi… 🙂 Zemāk rakstītais ir jau vēsture un tā laika emociju atspoguļojums.

Esmu “Swedbank” klients jau vairākus gadus. Savulaik, kad tā saucās “Hansabanka”, pilns lepnuma devos uz, manuprāt, tolaik labāko, stabilāko un progresīvāko banku, lai izveidotu savu pirmo kontu. Biju dabūjis nelielu darbiņu un gribējās, lai pirmās mazās aldziņas ieripotu bankā, kam es pilnībā uzticos.

Gadi gāja, mainījās arī pāris darba vietas. Pagājušajā gadā, sākot strādāt jaunā amatā, nācās taisīt algas kontu “tajā citā, štruntīgajā” bankā, jo darba devējs uz to uzstāja. Ko padarīsi, naudu gribās visiem.  Taču nu jau gandrīz gadu par manu rituālu algas dienā bija kļuvis ceļš no “tās citas” bankas automāta uz “Swedbank” iemaksas bankomātu.

Kā gadījies, kā ne, jaunajā gadā nācās nomainīt “Swedbank” karti. Saņēmu to vakar un šovakar pēc darba pilns neviltotas līksmes devos ierastajā ceļā – izņēmu daļu algas no “tās bankas” un devos uz “Swedbank” iemaksas bankomātu “Galerijā Centrs”. Izvilku pabiezo banknošu žūksni, ievietoju karti, klusu somā pašpikoju jaunu PIN kodu, lai, pasarg die’s, kaut kas nenoietu greizi. Ievadu PIN kodu, spiežu “Iemaksa kontā”, ielieku naudu, tā sāk skaitīties… un ŠE TEV! Iemaksas automāts nosprauslojas, iebrēcas nelabā balsī un izmet uzrakstu “Karte apturēta”.

Ja kāds filmētu manu tā brīža sejas izteiksmi, tā noteikti paustu kaut ko vidēju starp neandertālieša neizpratni un saldsērīgām skumjām.

Bankomāts izdrukāja nožēlojamu kvīti par kartes apturēšanas faktu un atdeva atpakaļ naudas žūksni. Tā teikt, “man vienalga, ko Tu tagad iesāksi, nožēlojamais tirliņ”. Centos uz kvīts atrast kādu paskaidrojumu, ko tālāk darīt. Neatradu. Neesmu cilvēks, kurš padodas pie pirmajām grūtībām. Nodomāju, ka tas taču ir tikai kāds pārpratums, un ka mana mīļā “Swedbank” taču kaut kā man palīdzēs. HA!

Liriska atkāpe. Man patīk sevi uzskatīt par mūsdienīgu cilvēku. Līdz ar to par vienu no manām izklaidēm ir kļuvusi nevis bezmērķīga klaiņošana pa veikaliem, bet gan iepirkšanās ārzemju interneta veikalos. Tas ir ērtāk, krietni lētāk, un arī preču klāsts ir daudz interesantāks nekā Latvijā. Pēc labi pastrādāta decembra biju nolēmis šo vakaru pavadīt pameklējot kaut ko sev un draudzenei. Neko dārgu – bet vienkārši tāpat, prieciņam.  Tāpat sestdien kopā ar draugiem dodamies nelielā braucienā tepat, uz Stokholmu. Sauciet mani par paranoiķi, bet nu nepatīk man staigāt apkārt ar kaut kur iestūķētu naudas žūksni. Mēs taču dzīvojam informācijas tehnoloģiju laikmetā, un būtu muļķīgi neizmantot tā sniegtās priekšrocības. Abām lietām – gan interneta pirkumiem, gan ārzemju braucienam man ir nepieciešama bankas karte. Atkāpes beigas.

Devos uz filiāli, kas, kā zināju, strādā arī pēc plkst.18. Cilvēku bija pamaz, paņēmu numuriņu un gaidīju savu kārtu. Apsveicinājos ar klientu apkalpotāju un izstāstīju savu sāpi, iedodot kartes apturēšanas kvīti. Uzsitusi pāris taustiņus klaviatūrā, viņa paziņoja, ka jaunu karti dabūšu pirmdien. Tālāk sekos neliels sarunas atstāsts.

Es: Jūs nesaprotat – man nevajag jaunu karti, es gribu dabūt atpakaļ veco (taču biju jau paspējis iegaumēt jauno PIN kodu)

Viņa: Tas nebūs iespējams. Jaunu karti varat dabūt tikai pirmdien.

Es: Bet kāpēc tad man atņēma veco?

Viņa: (Simulē darbību datorā ) Grūti teikt, bet jaunā karte būs jau pirmdien, un naudu varat izņemt visās filiālēs (vai es minēju, ka ir jau 21.gadsimts?).

Es: Jūs tiešām domājat, ka es nākšu uz filiāli katru reizi, kad man vajadzēs naudu? Man vajag KARTI nevis NAUDU!

Viņa: Bet kāpēc gan? (!?!?!?!?!)

Tajā brīdī pamanu kaut kādu korporatīvo kalendāru uz letes, kas vēstī “Sveicienam pacelta roka un smaidam atvērta sirds”. Pie sevis nodomāju “un progresam aizvērtas smadzenes”.

Es: Man ir jāveic norēķini ārzemju interneta veikalos un jābrauc uz ārzemēm, un tādēļ man līdz sestdienai ir nepieciešama karte.

Viņa: Bet Jūs varat interneta bankā veikt visus maksājumus.

Ja man smadzenēs ir kādi drošinātāji, tie laikam tajā brīdī uzsprāga.

Es: Jums ir kāda sajēga, kā strādā “Paypal”?

Viņa: (blisiens manā virzienā) Nu…

Es: Laikam neziniet gan. Vai tiešām nav neviena veida, kā karti saņemt ātrāk, teiksim, sestdien kādā no lielveikalu filiālēm (Vēl neesmu galīgi atmetis cerības)?

Viņa: Nē, bet karte Jums būtu gatava jau pirmdien no paša rīta (Šajā brīdī cerības tika atmestas)

Es: Vai par kartes izgatavošanu MAN būs jāmaksā?

Viņa: Nē, tas būs bezmaksas, un Jūs tāpat varat tagad bezmaksas iemaksāt naudu savā kontā.

Es: (Tiešām apstulbināts) Un, kā, Jūsuprāt, lai es norēķinos ārzemēs, ja mana nauda atrodas uz konta, kuram es nevaru piekļūt?

Viņa: (Blisiens) … (Yeah, didn’t think so)

Es: …

Viņa: Tad, kurā filiālē Jūs gribēsiet izņemt jauno karti?

Šajā mirklī sapratu, ka viņa laikam ir ieprogrammēta veikt vispārējas darbības pa apli, kurā banka cenšas maksimāli maz panākt pretī klientam.

Es: Jūs vismaz man varētu pateikt, kāpēc apturēja veco karti (kas bija veselu dienu veca)?

Viņa: (vēl pāris apņēmīgi klikšķi) Kartei bija tehniskas problēmas, tāpēc to apturēja.

Es: Bet tā bija jauna karte…

Viņa: Nu, jā – tā gadās. Tātad, kurā filiālītē izņemsiet?

Tad es padevos. Nomurmināju filiāli, paņēmu pasi un ļoti drūms izgāju no “Swedbank”. Sapratu, ka kā klients viņiem esmu nevērtīgs, un viņi nav pat ne mazākajā mērā ieinteresēti kaut kādā veidā man palīdzēt situācijā, kurā es vispār neesmu bijis pie vainas. Negribētos zināt, kā viņi drāž nepaklausīgākus klientus.

Pats jaukākais šajā visā? Viņa pat neuzskatīja par vajadzīgu nevienā brīdī man bankas vārdā atvainoties par sagādātajām neērtībām.

Bet dzīve jau turpinās vai ne? Tikai šis vakars un Stokholmas brauciens nu būs “Swedbank” sabojāts.

~ no kaarliitys uz 13 janvāris, 2011.