zaļākā zāle
Sākšu ar pavisam vēsturisku atkāpi. Bija saulaina 1998.gada vasara. Brīvlaiks bija tikko sācies un mazais, vasarraibumainais Kārlis jutās kā brīvs ērglis Cēsu zilajās debesīs. Laiks bija silts, bet ne tuksnešaini vai sutīgi karsts – tad vēl vārdu salikums “globālā sasilšana” vispār nebija dzirdams cilvēku saziņā. Bet ne jau foršais laiks vai skolas pārtraukums bija vasaras galvenais notikums. O, nē. Tas bija Futbols.
1998.gada jūnijā Francijā notika FIFA Pasaules kausa izcīņa futbolā. Mans vectēvs kā izbijis Cēsu izlases spēlētājs aizrautīgi vēroja visus mačus, un es, protams, skatījos līdzi. Vectēva stāsti par mačiem ar Valmieru, noteikumu izskaidrošana, kopējā jušana līdzi Eiropas komandām un spēlētāju fantastiskā individuālā meistarība padarīja šo futbola vasaru par neizdzēšami lielisku manā desmitgadīgajā prātā.
Bet nu, 12 gadus vēlāk, kad Kārlis aizdodas uz alus lokālu, un pa ekrāniem, kas izlikti gar sienu, tiek translēta kāda spēle, es vienaldzīgi palieku sēžam pie letes vai galdiņa un sūcu savu alu, kamēr apkārt ārdās kvazi-fani ar Mančestras u.c. šallēm. Kamdēļ? Kas gan ir noticis ar Kārļa idealizēto vasaru un patiku pret šo sporta veidu?
Ja godīgi, tad nezinu, kas ir noticis. Nevaru arī pateikt, kad tas notika, bet fakts paliek fakts – futbols vairs nav sports. Kā tagad atceros, kā spēlētāji šļūca, spēra, ar galvu piespēlēja bumbu, vienvārdsakot – spēlēja futbolu, neuztraucoties par sasmērētiem formas tērpiem vai zāles pikučiem matos. Viņi skrēja, klupa, krita, piecēlās un skrēja tālāk. Un meistarība… Tas, kā bumbu kontrolēja un vadīja Brazīlija, Francija un Nīderlande… Spēlētāji vairumā gadījumu bija parasti čaļi ar neiedomājamu talantu, kam dzīvē ir paveicies – viņi nebija vecāku naudas vai treniņnometņu rezultāts. Te nerunā idealizēta bērnība – tas tiešām bija awesome…
Taču kas ir noticis tagad, pēc 12 gadiem? Futbolu spēlē apakšveļas modeļi ar ieveidotiem matiem, kuri krīt, tiklīdz viņiem uzpūš stiprāks vējš. Patiešām, tas vairs nav skatāms sports. Tas pat vairs nav sports. Arī individuālā meistarība ir kritusies dramatiski – komandas līmenī saspēle arī vairs nav tāda, kā agrāk.
Nezinu, varbūt palieku vecāks un nesaprotu mūsdienu futbola burvību, tomēr viens ir skaidrs – tāds futbols, kāds tas bija tad, kad es augu, vairs nav. Opis ir pasūdzējies, paldies.
Eh, neatceros, kā bija toreiz (manas spilgtākās atmiņas ir no 2000. gada, kad ar visu sirdi jutu līdzi Portugālei, kuras necerēti labais sniegums apstājās pusfinālā – vēl šobrīd acu priekšā ir teju katrā mačā līdaciņā lidojošais Nunjo Gomešs, kas tādā veidā guva daudzus vārtus), bet nu tagad ir kā ir – spēle joprojām ir interesanta, bet nu jāpiekrīt gan par modeļiem, gan krišanu zemē. Nez pa kuru laiku, bet simulēšana, šķiet, ir kļuvusi par neatņemamu spēles sastāvdaļu (nebrīnītos, ja uzzinātu, ka tai ir veltīta arī speciāla sadaļa treniņu programmā). Katrā ziņā daži spēlētāji pēc katra kritiena izskatās tā, it kā lauva plosītu viņu kreiso kāju, Krištianu Ronaldu vispār, šķiet, visu laiku pavada konstantās dzemdību sāpēs.
Pirms trim gadiem sanāca pavērot PČ regbijā, nu tur gan man gribas teikt, ka spēlēja “īsti veči” – rauj aiz kakla, grūž, asiņaina seja, bet spēlētājs pat aci nepamirkšķinādams spēlē tālāk, nevar būt nekādas runas par kaut kādu zemē locīšanos (kas parasti ļoti ātri izbeidzas, redzot, ka tiesnesis spēli neapstādinās) vai diskutēšanu ar tiesnešiem. Bet futbols – nu laikam ir jāsamierinās, ka sāpēs saviebts cukurģīmis ir kļuvis par šī sporta veida neatņemamu sastāvdaļu. A ko ta’ citu darīt?
Jā, piekrītu par regbiju, vienīgi nav daudz to sanācis redzēt, lai neteiktu, ka vispār nemaz. Pagaidām priekš manis hokejs ir pēdējais vīrišķības templis. Iegrūž bortā tā ka šķiet, ka divi zobi nah, bet nē, pieceļas no ledus, nopurinās un slido tālāk. Ja arī ir uz zemes, tad tam ir pamatots iemesls.
Labs raksts !