force majeur

Es ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu. Tas ļauj zināmā mērā piekukuļot iekšēji mazliet liekulīgo un ārēji kluso rūpi par apkārtējo vidi un zaļu dzīvošanu. Nu, labi, patiesība ir tāda, ka, ja es ikdienas pieslietu savu pēcpusi mazliet ātrāk, es varētu braukt uz darbu mašīnā ar Laimu. Bet tas nav svarīgi, jo sabiedriskais transports man ļauj ilgāk gulēt un manifestēt savu zaļo dzīvesveidu. Respektīvi – tramvaji, trolejbusi un autobusi man nav sveši.

Tomēr kā jau reizēm tas notiek – cilvēks var tikt nostādīts situācijās, kurās uz ierastajām lietām nākas paskatīties no citas puses. Tā nu pagājušonedēļ sanāca braukt 2.tramvajā. Tas pats par sevi nebūtu liels notikums, vienkārši ikdienā pārvietojos ar 5.tramvaju, un esmu dziļi pārliecināts, ka katra sabiedriskā transporta maršruts ir kā suverēna valsts. Un es, protams, to varu pamatot. Kas ir suverēnu valsti raksturojošie lielumi? Iedzīvotāji, karaspēks, teritorija un ekonomika.

Katrā maršrutā ir zināmi savējie, jeb patstāvīgie iedzīvotāji – 100kārt redzētie pensionāri, skolnieki un darba ļaudis. Katrā transportā ir  savs militārais spēks – vecas tantiņas, kuru galvenais ierocis ir asi elkoņi un nezināmas izcelsmes šķidrumi trauslās stikla burkās vārīgos celofāna maisiņos. Katram maršrutam ir sava teritorija – iedomātā sarkanā vai zilā līnija, kas savieno Rīgas rajonus un centrus, un, protams, mikropasaule, jeb pats transporta līdzeklis. Kā arī neiztikt bez ekonomikas sistēmas, jeb jautri pīkstošajiem un skaisti mirguļojošajiem e-talonu aparātiem, kas iekasē sava veida nodokli no “valsts” iedzīvotājiem par uzturēšanos tās teritorijā. Katram transporta līdzeklim ir arī prezidents, kaut arī laikam šāds tituls ir maldīgs, jo līderis nav ievēlēts demokrātiskā ceļā. Drīzāk varētu runāt par virsaiti – nerunīgu, agresīvu, apveltītu ar tetovējumiem un, nenoliedzami, dzīves gudru. Šoferi, protams.

Tomēr atgriežamies pie man neierastā brauciena 2.tramvajā.  Es tajā iekāpu salīdzinoši agrā pēcpusdienā – ne nu gluži pīķa stundās pēc darba laika beigām, bet arī tukšums nesvilpoja vagonos. Iekāpu 11.novembra krastmalas pieturā virzienā uz Pārdaugavu. Kopā ar mani iekāpa aptuveni 5 cilvēki. Es biju vienīgais no iekāpušajiem, kurš pabaroja nodokļu iekasētāju. Tā izdvestais pīkstiens mijās ar nelielu nostaļģiju, kas vēstīja, ka minētais aparāts pat vairs neatceras, kad pēdējo reizi ir ticis pie sava čiepsta veltīšanas pasaulei. Pārlaidis skatienu vagonam, pamanīju pa aizmigušām bomzim salona priekšā un aizmugurē. Paklusi nosmējos par tramvajvalsts improvizēto goda sardzi, bet atminējos mātes mācīto toleranci pret svešzemniekiem, tamdēļ nomierinājos un sāku meklēt savam nodokļu maksātāja statusam atbilstošu sēdvietu.

Tajā brīdī manu uzmanību pievērsa liega kņudoņa nāsīs. Respektīvi – tā jau tur bija bijusi ilgāku laiku, tomēr neiepazītās valsts radītā jauno iespaidu jūra bija manifestējusies galvenokārt caur redzes maņas orgāniem. Bet nu bija pienācis laiks ožai pieteikt savu spriedumu par vagonu. Oža bija apjukusi – tas bija aptuveni tā, it kā franču vīna buķetē tā censtos atšķirt riekstu, augļu un ozola mucu aromātu. Tomēr 2.tramvaja buķete sastāvēja no kaut kā vidēja starp urīnu, veciem dārzeņiem un kādas dzīvas radības līķi. Atradis pēc iespējas tīrāku sēdekli, nodevos apkārtējo pasažieru vērošanai. It kā parasti ļaudis – studenti, pensionāri, bērni. Vīrieši un sievietes. Tomēr ikkatra no vērotajām sejām pauda nenoliedzamu daudzslāņainību. Varētu pat teikt, visam vagonam bija duālas sejas. Katrs vaibsts un muskulis slēpa apkārtējiem neredzamu rūpju rievu, dzīves pārdzīvojumus un vārdos neminamas šausmas.

Tā es turpināju braukt vairākas pieturas, kuru laikā vagonā iekāpa aptuveni 11 cilvēku, no kuriem, nepārspīlējot, “nodokļus” samaksāja 2. Labi nostādītā balss vēstīja, ka nākamā pietura ir Āgenskalna tirgus, un tad man atausa atklāsme. Kā gan var raksturot nelielu, zināmā maršrutā kursējošu, netīrīgu cilvēku kopienu, kurai nav savas ekonomiskās sistēmas, toties kuru tie ir aizstājuši ar lētu alkoholu un pārtiek no nejaušu līdzcilvēku līdzekļiem. Tieši tā – pirāti!

Es piepeši atskārtu, ka atrodos uz pirātu kuģa klāja un ka mēmās šausmas pasažieru sejās ir no piedzīvotajām kaujām ar kontroli un kritušo biedru izvadīšanas pa vagona trepēm. Bet manu teorētisko spriešanu par pirātu dzīves peripētijām pārtrauca attāla murdoņa. Es pavēros laukā pa logu, un manas acis šokā iepletās un sirds aiz bailēm izlaida pukstu. Aiz loga bija redzama cilvēku jūra. Kareivīgi noskaņotu cilvēku masa. Viņi visi bija nākuši no mītiskā Āgenskalna tirgus, lai tagad ieņemtu 2.tramvaja vagonus. Tramvajs palēnināja gaitu un manāmi negribīgi pavēra durvis.

Tālāk sekojošais bija vistuvākais jūras kaujas iespaidiem, kam es vispār jebkad vairs pietuvošos. Acīmredzot karojošais Āgenskalna tirgus sauszemes karaspēks vislielāko uzsvaru tieši lika uz veco tantiņu bataljonu, jo tās veidoja pirmos divus iebrucēju flangus un okupācijai nepieciešamie asimilācijas civiliedzīvotāji bija tikai neliels skaits pašā karaspēka aizmugurē. Tomēr varēja manīt, ka pirāti negatavojas padoties bez cīņas. Aizmigušo bomžu sejās nepakustējās ne muskulis, arī pārējie pasažieri vienkārši ciešāk iekrampējās savās sēdvietās un acīs pausto rūpi likumsakarīgi bija nomainījis cīņas spars. Durvis atvērās pilnībā un sadursme sākās. Tantiņas, kā jau tas bija paredzams, lika lietā elkoņus un tirgus somas, lai izkarotu labākās sēdvietas, jo viņas neinteresēja brīvās un pieejamās sēdvietas. O, nē – viņas kā asinskāri vikingi iekāroja tieši sēdvietas pie loga vai tās, kuras kāds jau bija aizņēmis.

Kauli lūztot krakšķēja, asinis šļācās no pārsistiem deguniem, bērni tika atrauti no savām mātēm, visapkārt valdīja haoss un kliedzieni. Tomēr iekšējā un ārēja, pa skaļruņiem pārraidīta, balss vēstīja, ka ir pienācis mans laiks izkāpt. Es sapratu, ka nevaru pieslieties ne lepnajiem pirātiem ne agresīvajiem tirdziniekiem. Kā gļēva žurka es izslīdēju pa vagona pēdējām durvīm un nozudu tumsā. Mans piedzīvojums bija beidzies, taču 2.tramvajs lēni un nolemti tuvojās savam galapunktam, lai atkal vēlreiz sāktu savu ceļojumu no sākuma…

~ by kaarliitys uz Decembris 7, 2009.