pretpoli pievelkās
Atgadījās tas Ādažu Elvi veikalā. Soļoju iekšā, un gaidpilnā barjera ar zilo bultiņu laipni pavērās un tūlīt aiz manis aizcirtās, it kā teikdama: “Nu viss, čalīt, nekur Tu vairs nespruksi!”. Tā kā makā jau kādu laiku svilpoja intensīvs vējš, diezgan sparīgā solī devos pie produktiem, ko vajag nopirkt, un neblenzu apkārt kā neizlēmīga aita.
Tajā brīdī apjautu, ka mazliet apskaužu tos, kuri var atļauties stundu stāvēt pie vīna plaukta un nevarēt izvēlēties starp Francijas vai Gruzijas attiecīgi Ls 7,59 vai Ls 10,59 vīniem, bet attapos, noskurinājos, iedarbināju iekšējo latvieti un klusi kaut ko nopurpināju par patērētāju sabiedrību, imperiālistisko kapitālismu un vientiesīgo sabiedrību.
Manu kareivīgo “ja nav man, tad nah kādam citam ir” nostāju tikai stiprināja pa priekšu ejošais vīrietis. Arī viņš izskatījās apņēmības pilns atrast savu preci, samaksāt par to un doties projām. Iekšēji paslavēju vīrieti par noteiktību, bet tad sapratu, ka ne jau mūsu dvēseles stāvokļu līdzība piesaistīja manu uzmanību viņam. Mani patiesībā fascinēja viņa augums. Viņš nebija punduris, un neizskatījās arī, ka viņš slimotu ar kādu slimību – viņš bija proporcionāli veidots un visādi citādi vesela paskata, tomēr neparasti īss.
Es parasti cenšos nevērtēt cilvēkus pēc izskata, tomēr latviski-cilvēcīgā “esmupārāksparcitiem” sajūta un “visamirsavasrobežas” princips man ļāva subjektīvi secināt, ka čalis visticamāk smēķē jau no 4.klases tāpat, kā viņa tēvs, ko tikai pastiprināja liegs lētu smēķu smārds, kas kairināja manu degunu. Viņš pienu nedzer un dārzeņus neēd, jo uzskata, ka tas nav priekš vīriem u.t.t. u.t.j. Jau biju domu pavedienu izvērpis līdz viņa potenciālo bērnu ciešanām fizkultūras basketbola stundās viņu pārmantoto īso augumu dēļ, taču to pārtrauca vīrieša pēkšņā apstāšanās.
Viņš bija piestājis pie alus plaukta un, pārlaidis ātru acu skatienu piedāvātajam sortimentam, paķēra 2L alus plastmaseni. Tas viņam izdevās ar zināmu vieglumu un grāciju, jo sava mazā auguma dēļ pats apakšējais divlitrīgo alus pudeļu plaukts viņam bija tikai mazliet zemāk par krūšu augstumu. Mazās bet spēcīgās rokas turēja miestiņa iepakojumu stingri jo stingri, un viņš tikpat apņēmīgā un sparīgā solī, kā pirms tam, devās pie kasēm.
Viņš pagriezās pret mani un aizdevās garām, un piepeši ieraudzītā aina lika nelielai prieka asarai izspraukties manas acs kaktiņā – neparasti īsais vīriņš bija izvēlējies alu ar nosaukumu “Garais”…
Kārli, tu esi unikums! Raksti biežāk!