PSA ZRP

Vai „Saskaņas centram” jābūt valdībā?

NB! Mani draugi, kolēģi, klasesbiedri un kaimiņi ir krievi. Nekad neesmu uzsvēris viņu tautību. Septiņus gadus esmu mācījies krievu valodu un pārdzīvoju, ka to nezinu tik labi, kā gribētos. Vienmēr cenšos jautājumam krieviski atbildēt krieviski, cik labi vien spēju. Nepiedalījos referendumā par valsts izglītību tikai latviešu valodā. Es nevēršos pret krieviem vai demokrātiskas valsts pilsoņu tiesībām, es vēršos pret inversu šovinismu. Šis ieraksts atspoguļo tikai manu nevis mana darba devēja viedokli.

Izmantojot nācijas baltā tēva izsludināto pauzi politikas sarunās līdz piektdienai un politisko partiju apvienības „Saskaņas centrs” (SC) apsolītos protestus 17.oktobrī, 11.Saeimas pirmās sanākšanas dienā, centīšos aptuveni izklāstīt manus apsvērumus, jautājumā, vai SC ir vieta jaunajā valdības koalīcijā.

Dis-kri-mi-nā-ci-ja!

Daudzi, tostarp es, bija samērā izbrīnīti trešdienas rītā skatīt vadošo krievu valodā rakstošo avīžu titullapas noformējumu. Tās rotāja liels uzraksts „Nē etniskajai diskriminācijai!”. Jāatzīst, samērā košs risinājums visnotaļ pliekanai situācijai. Kādēļ pliekanai? Jo tā ir ikdienišķa situācija politikā – bet par to mazliet vēlāk.

Avīžu uzsaukuma galvenā doma bija aicināt Valsts prezidentu Andri Bērziņu uzticēt valdības veidošanu tieši SC, jo par to nobalsojuši 260 000 vēlētāju. Līdz ar to, nelaižot partiju apvienību valdībā, tiktu pierādīts, ka Latvijā pastāv etniskā diskriminācija, kas ierobežo krievvalodīgo tiesības atrasties valsts pārvaldē.

Šis uzsaukums nebūtu vērtējams kā kaut kas vairāk par vienkāršu, lētu publicitātes pīli (jo kaut kā jau tas agonijā trīcošais medijs, avīzes, jāpārdod). Kāpēc? Tāpēc, ka paziņojums pēc būtības ir populistisks un daļa publiskās telpas (tostarp latvieši bez kritiskās domāšanas) jau vismaz nedēļu pirms tam kvēli spļāva ārā, ka nav pieļaujama situācija, kurā trešdaļas vēlētāju griba (laikam atvasināta no 31 SC mandāta) tiek diskriminēta. Šai daļai aktīvi pretojās citi, norādot, ka, uzņemot SC valdībā, tiktu diskriminēts vairākums, kuri nav balsojuši par SC.

Jāsāk ar to, ka šādi apgalvojumi jau saknē nav matemātiski pareizi. Latvijā, rupji rēķinot, ir 1,2 miljoni balsstiesīgu pilsoņu (nobalsoja 916 000). SC atbalstījušie 260 000 no tiem ir ne vairāk, ne mazāk, bet 21,6%, jo arī pilsonis, kurš nebalsoja, tādā veidā ir paudis savu gribu. No tā izriet, ka labākajā gadījumā varam vispārīgi runāt par knapu piektdaļu nevis trešdaļu. Ir tomēr starpība.

No otras puses abu sabiedrības daļu apgalvojumi par diskrimināciju ir idiotiski (mana dziļākā atvainošanās cilvēkiem ar medicīniski konstatētu idiotismu). Kāpēc? Tāpēc, ka, lietojot vārdu „diskriminācija”, tās patiešām apgalvo, ka jebkāda veida diskriminācija pastāv.

Grejas… pfū! Diskriminācijas anatomija

Ko tad nozīmē vārds „diskriminācija”, ja reiz tas tiek lietots nepareizi? Pēc definīcijas nav jālūkojas tālu. Tādu mums piedāvā Tiesībsarga biroja interneta mājaslapa, jo galu galā tieši šai institūcijai ir jāraugās, lai nepieļautu diskriminācijas neglītās galvas parādīšanos mūsu jaukajā sabiedrībā.

Diskriminācija ir aizliegta atšķirīga attieksme, kuras mērķis vai rezultāts ir personas nostādīšana mazāk labvēlīgā situācijā attiecībā pret citu personu, kas atrodas ar šo personu salīdzināmos apstākļos, un kuras pamatā ir aizliegtas atšķirīgas attieksmes izpausme, tajā skaitā personas aizskaršana un norādījums personu diskriminēt.

Diskriminācijas aizliegums pilnībā aptver valsts un indivīda attiecības un ir piemērojams arī atsevišķās privāttiesību jomās, piemēram, darba attiecībās. Par diskrimināciju nav uzskatāma atšķirīga attieksme, ja īpašība atbilst objektīvai prasībai, ja šīs prasības mērķis ir tiesisks un tā sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.

Tie daži cilvēki, kuri no jums ir studējuši tiesību zinātni vai politoloģiju droši vien zina, ka diskrimināciju var iedalīt tiešajā vai netiešajā. No sākuma mazliet paanalizēsim tiešo diskrimināciju, kas lielā mērā aprakstīta augstākminētajā definīcijā. Sākšu ar retorisku jautājumu – vai Satversmē ir pants, kas noteiktu, ka politiskās partijas un valdību drīkst veidot tikai etniskie latvieši? Būtu smieklīgi redzēt, kā uz šādu pantu reaģētu pasaules cilvēktiesību organizācijas. Protams, tāda panta nav. Jebkuras demokrātiskas valsts un politiskās sistēmas pamatā ir tās pilsoņi. Nepilsoņu jautājuma vēsturisko taisnīgumu atstāsim citai reizei, bet galvenā doma tomēr ir un paliek tā, ka nav objektīvu šķēršļu pilsoņiem krieviem balsot par citu pilsoņu krievu politiskajām partijām un šīm partijām tapt pārstāvētām izpildvarā.

No tā rodas jautājums, vai SC nebija iespējas veidot valdību? Bija! Līdz šim, cik nu varu objektīvi izsekot, līdz ar to, iespējams, kļūdos, neatkarīgajā Latvijā šo uzdevumu veic tieši vēlēšanās lielāko atbalstu guvusī partija. Taču SC veica apzinātu izvēli to nedarīt. Kāpēc? Tas laikam jāprasa pašam SC, un vismaz es līdz šim pārliecinošu atbildi neesmu saņēmis.

Līdz ar to organizēt kampaņveidīgu lūpas uzmešanu par to, ka SC netiek paņemts valdībā, un balstīt to uz „etnisko diskrimināciju” ir vienkārši debili. Tad kāpēc pats SC neuzņēmās iniciatīvu veidot valdību un piepeši pirms tam nepārtraukti zākāto Valdi Dombrovski (pelnīti par neētisko pērno Dombrovskis VS. Urbanovičs kampaņu) tagad piepeši akceptēja kā premjeru? Tāpēc, ka tas ir ērtāk, jo pēc tam taču vienmēr var izspēlēt etnisko kārti. Ala “mēs taču bijām tik populāri, bet mūs izspieda ārā, jo esam krievi”. Tas ir tas, uz kā SC allažiņ ir balstījis visu savu politisko nostādni, un tas ir nožēlojami. Kāpēc? Jo šāda nostāja tikai palielina etnisko dalījumu, pret ko SC it kā cīnās (vismaz vārdiski). Kāpēc tikai vārdiski? Jo jautājuma nerisināšana nodrošina viņu elektorātu, bet par to jau atkal citai reizei.

Ja runājam par netiešo diskrimināciju, tad arī pēc tās definīcijas varam lūkoties jaukajā Tiesībsarga biroja interneta mājaslapā, kas mums to paskaidro šādi (žetons par izdomu piemērā !):

Netiešā diskriminācija konstatējama gadījumos, kad šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda vienu personu grupu (ko apvieno kāds no diskriminācijas pamatiem) īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citu grupu. Izpaužas situācijā, kur personai nav liegtas tiesības īstenot savas tiesības tieši dēļ piederības pie noteiktas grupas, bet tomēr konkrētās grupas iespējas vai ieguvumi nav līdzvērtīgi. Piemēram, liekot oficiantēm valkāt īsus svārkus, tiek izslēgtas musulmaņu sievietes vai gados vecākas sievietes. Par netiešo diskrimināciju nevar uzskatīt gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi un tā sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi

Ko gan lai dara vecas musulmaņu sievietes? Labi, ka viņas nav nodibinājušas savu partiju. Latvijā „Fatimas ratiņš” vai „Aišas kaites” noteikti varētu runāt par izslēgšanu no politiskās vides, jo tās zemā atbalsta dēļ diez vai ņemtu valdībā. Un, visticamāk, viņas arī neprotestētu. Kādēļ? Jo tā notiek demokrātisku valstu politikā – get the fuck over it! Kādam vienmēr jāpaliek ārpusē. Nav daudzpartiju sistēmas vēsturē daudz precedentu ar 100% koalīcijām. Un, tā kā SC vēlētājus jau saknē nevieno kāds no tiešās diskriminācijas raksturojumiem, turklāt kāda spēka neiekļaušana koalīcijā ir tiesiski ieausta demokrātiskas valsts pamatos un tautas varas nodošanas mehānismā (valdības veidošanā), runāšana par „etnisko diskrimināciju” – tiešu vai netiešu – ir ne tikai nepareiza, bet arī neētiska.

Savukārt krievvalodīgie mediji to laikam nav sapratuši, un turpina to dreijāt. Skumji. Vai varam iedomāties situāciju, kurā visas latviski rakstošās avīzes uz vāka nopublicētu aicinājumu „Ņemiet valdībā TB/LNNK!”? Tas taču būtu skandāls Eiropas līmenī, un galvenie bļāvēji būtu tieši SC par to, ka Latvijā mediji pie varas aicina nākt nacionālistiskos ekstrēmistus (nevis labēji konservatīvos). Idiotisms. Ir ļoti žēl, ka visi lielākie krievu mediji kā viens kultivē SC lēto popularitāti, nevis izmanto savu placdarmu tiešām konstruktīvas integrācijas mērķiem.

Noziegums un sods

Taču būtu nekorekti radušos situāciju neaplūkot arī no filozofiskās puses. Patiesībā, lieki, jo šis jautājums padziļinātu analīzi nav pelnījis, bet, ja nu reiz esam tikuši līdz šejienei (paldies par izturību!), varam arī pafantazēt tālāk. Tiesa, te saprotamu iemeslu dēļ iztikšu bez citātiem vai atsaucēm.

Kā var spriest pēc dažādām publikācijām un vēsmām medijos un sociālajos tīklos, daļu sabiedrības vieno uzskats, ka, neņemot SC koalīcijā, partiju apvienība un tās vēlētāji tiek sodīti par to, ka (lielākoties) ir krievi. Turklāt, kā man draudzīgā diskusijā pamatoja mans kolēģis Ainārs Leijējs, šāda sodīšana nedrīkst tikt realizēta, jo pilsonim krievam socializācijas un ģimenes vēstures dēļ nav bijusi cita iespēja kā balsot par SC. Un, 13 gadus šo spēku neuzņemot valdībā, pilsonis krievs tiek netieši sodīts.

Pirmkārt, atmetīsim apsvērumus par partiju „Māras zeme”, kuras atbalstītāju izvēle arī gadiem ir tikusi ignorēta. Acīmredzot, sašutušās sabiedrības daļas galvenais apsvērums ir tieši lielais cilvēku daudzums, kuri tiek „sodīti”. Jocīgi – nezināju, ka tiesā ir atšķirība, vai tiek nogalināti 20 vai 60 cilvēki. Laikam jau ir. Tāpat droši vien ir starpība, vai maniaks savu upuri ir spīdzinājis četrus vai 16 gadus. Ar šiem pārspīlētajiem piemēriem tikai vēlos ilustrēt to, ka politikā nedarbojas klasiskie soda samērīguma principi. Ja kāda partija ir konsekventi destruktīva, populistiska un, vienkārši runājot, stulba, tā nav pelnījusi vietu valdībā, kaut arī par to būtu nobalsojuši 21,6% vai 0,2% vēlētāju un tā nebūtu bijusi valdībā 21 gadu. Jā, „Fatimas ratiņ”, es runāju par Tevi! Līdz ar to nevaram arī diskutēt par sodu.

Otrkārt, gribētos atzīmēt, ka partijas nav kāds augstākstāvošs spēks, kas radies no cilvēka neatkarīgu procesu rezultātā. Partijas dibina un par tām balso cilvēki. Pasakot, ka, neņemot SC valdībā, tiek sodīti krievi, šoreiz gan tiešām tiek etniski diskriminēti tie latvieši, kuri balsoja par šo partiju apvienību. Līdz ar to izdarāms arī secinājums, ka es, latvietis, nebalsojot par SC bet gan par citu nosacīti latvisku, esmu sodījis savus draugus krievus. Šo hiperbolu izmantoju, lai vienkārši parādītu, cik absurdi un tiešām naidu kurinoši ir līdzīgi apgalvojumi.

Treškārt, lai kā mani neuzjautrinātu mana visnotaļ liberāli domājošā kolēģa sociālais determinisms attiecībā uz pilsoņa krieva politisko izvēli, gribu atgādināt, ka neviens nav aizliedzis balsot par citām partijām, ja top skaidrs, ka pašreizējā izvēle nespēj darīt indivīda balsi sadzirdētu (latvieši to dara katrās vēlēšanās), turklāt nav arī aizliegta jaunu politisko partiju dibināšana – tā tikai vairotu Latvijas demokrātijas vidi.

Pāri kalnam, pāri purva slīkšņām varavīksne

Bet atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma – vai „Saskaņas centram” jābūt valdībā? Atbilde ir absolūti vienkārša. Mēs, pilsoņi, esam nodevuši savu likumdošanas un izpildvaru īpaši izraudzītiem tautas pārstāvjiem tā, kā tas notiek demokrātiskās sabiedrībās. Tai tautas pārstāvju daļai, kas spēj atrast visvairāk kopsaucējus savās nostādnēs un ir gatavas vadīt valsti, ir dabiski pielīgtas tiesības veidot koalīciju kopējam labumam. Kā kārtīgā demokrātijā arī Latvijā pastāv opozīcijas vara, kas nodrošina, ka tiek uzklausīta ikkatra kaut cik nozīmīga pilsoņu grupa. Neviens netiek diskriminēts. Taču tā vietā, lai atbilstoši politikas tradīcijām dalītu partijas labējās, kreisajās, liberāļos, konservatīvajos, demokrātos un sociālistos, daudzi no mums par to izvēlas diskutēt nacionālā naida līmenī.

Pats SC nav spējis pacelties virs krievu/latviešu dalījuma un atzīt savu politisko impotenci, liekuļošanu vēlētājiem un bailes no atbildības. Tāpēc arī etniskās diskriminācijas jautājums tiek kultivēts un tas arī turpināsies, kamēr vien kādam tas ir izdevīgi. Kaut vai pirmdien plānotajos protestos. Vai šādam demokrātiskas vērtības nievājošam spēkam ir jābūt valdībā? Mana atbilde – nē.

P.S. Lūdzu, visi aicināti droši izteikties par manu izglītības trūkumu, utopisko vīziju, ksenofobiju un vispārējo debilumu!  Tāpat sabiedrība ir pierādījusi, ka konstruktīva diskusija te nav iespējama.

Teksta uzdevums no ziņām

Valsts policija Saldus novadā aizturēja četru cilvēku organizētās noziedzības grupu, kas nodarbojās ar marihuānas audzēšanu kādas fermas teritorijā. 450m² lielajā platībā bija izaudzēti aptuveni 720 kilogrami marihuānas 7,2 miljonu latu vērtībā.

1. Cik lielu ražu gatavās produkcijas sniedz viens kaņepes augs, ja optimālai augšanai vienu stādu dēsta 0,75 kvadrātmetru platībā?
2. Kādu tirgus vērtību konfiscētajai marihuānai piedēvējuši policisti (latos uz gramu)?

Pirmais pareizās atbildes autors būs pirmais atbildējis pareizi – nenokavē!

Kā “Swedbank” GANDRĪZ izbojāja vakaru un Stokholmas braucienu

Mazāk kā stundas laikā pēc šī ieraksta nonākšanas twitter’ī un manā blogā, ar mani laipni sazinājās banka un apsolīja mēģināt sagādāt jaunu, bezmaksas karti jau rīt. Jaukiņi… Zemāk rakstītais ir jau vēsture un tā laika emociju atspoguļojums.

Esmu “Swedbank” klients jau vairākus gadus. Savulaik, kad tā saucās “Hansabanka”, pilns lepnuma devos uz, manuprāt, tolaik labāko, stabilāko un progresīvāko banku, lai izveidotu savu pirmo kontu. Biju dabūjis nelielu darbiņu un gribējās, lai pirmās mazās aldziņas ieripotu bankā, kam es pilnībā uzticos.

Gadi gāja, mainījās arī pāris darba vietas. Pagājušajā gadā, sākot strādāt jaunā amatā, nācās taisīt algas kontu “tajā citā, štruntīgajā” bankā, jo darba devējs uz to uzstāja. Ko padarīsi, naudu gribās visiem.  Taču nu jau gandrīz gadu par manu rituālu algas dienā bija kļuvis ceļš no “tās citas” bankas automāta uz “Swedbank” iemaksas bankomātu.

Kā gadījies, kā ne, jaunajā gadā nācās nomainīt “Swedbank” karti. Saņēmu to vakar un šovakar pēc darba pilns neviltotas līksmes devos ierastajā ceļā – izņēmu daļu algas no “tās bankas” un devos uz “Swedbank” iemaksas bankomātu “Galerijā Centrs”. Izvilku pabiezo banknošu žūksni, ievietoju karti, klusu somā pašpikoju jaunu PIN kodu, lai, pasarg die’s, kaut kas nenoietu greizi. Ievadu PIN kodu, spiežu “Iemaksa kontā”, ielieku naudu, tā sāk skaitīties… un ŠE TEV! Iemaksas automāts nosprauslojas, iebrēcas nelabā balsī un izmet uzrakstu “Karte apturēta”.

Ja kāds filmētu manu tā brīža sejas izteiksmi, tā noteikti paustu kaut ko vidēju starp neandertālieša neizpratni un saldsērīgām skumjām.

Bankomāts izdrukāja nožēlojamu kvīti par kartes apturēšanas faktu un atdeva atpakaļ naudas žūksni. Tā teikt, “man vienalga, ko Tu tagad iesāksi, nožēlojamais tirliņ”. Centos uz kvīts atrast kādu paskaidrojumu, ko tālāk darīt. Neatradu. Neesmu cilvēks, kurš padodas pie pirmajām grūtībām. Nodomāju, ka tas taču ir tikai kāds pārpratums, un ka mana mīļā “Swedbank” taču kaut kā man palīdzēs. HA!

Liriska atkāpe. Man patīk sevi uzskatīt par mūsdienīgu cilvēku. Līdz ar to par vienu no manām izklaidēm ir kļuvusi nevis bezmērķīga klaiņošana pa veikaliem, bet gan iepirkšanās ārzemju interneta veikalos. Tas ir ērtāk, krietni lētāk, un arī preču klāsts ir daudz interesantāks nekā Latvijā. Pēc labi pastrādāta decembra biju nolēmis šo vakaru pavadīt pameklējot kaut ko sev un draudzenei. Neko dārgu – bet vienkārši tāpat, prieciņam.  Tāpat sestdien kopā ar draugiem dodamies nelielā braucienā tepat, uz Stokholmu. Sauciet mani par paranoiķi, bet nu nepatīk man staigāt apkārt ar kaut kur iestūķētu naudas žūksni. Mēs taču dzīvojam informācijas tehnoloģiju laikmetā, un būtu muļķīgi neizmantot tā sniegtās priekšrocības. Abām lietām – gan interneta pirkumiem, gan ārzemju braucienam man ir nepieciešama bankas karte. Atkāpes beigas.

Devos uz filiāli, kas, kā zināju, strādā arī pēc plkst.18. Cilvēku bija pamaz, paņēmu numuriņu un gaidīju savu kārtu. Apsveicinājos ar klientu apkalpotāju un izstāstīju savu sāpi, iedodot kartes apturēšanas kvīti. Uzsitusi pāris taustiņus klaviatūrā, meitēns paziņoja, ka jaunu karti dabūšu pirmdien. Tālāk sekos neliels sarunas atstāsts.

Es: Jūs nesaprotat – man nevajag jaunu karti, es gribu dabūt atpakaļ veco (taču biju jau paspējis iegaumēt jauno PIN kodu)

Viņa: Tas nebūs iespējams. Jaunu karti varat dabūt tikai pirmdien.

Es: Bet kāpēc tad man atņēma veco?

Viņa: (Simulē darbību datorā ) Grūti teikt, bet jaunā karte būs jau pirmdien, un naudu varat izņemt visās filiālēs (vai es minēju, ka ir jau 21.gadsimts?).

Es: Jūs tiešām domājat, ka es nākšu uz filiāli katru reizi, kad man vajadzēs naudu? Man vajag KARTI nevis NAUDU!

Viņa: Bet kāpēc gan? (!?!?!?!?!)

Tajā brīdī pamanu kaut kādu korporatīvo kalendāru uz letes, kas vēstī “Sveicienam pacelta roka un smaidam atvērta sirds”. Pie sevis nodomāju “un progresam aizvērtas smadzenes”.

Es: Man ir jāveic norēķini ārzemju interneta veikalos un jābrauc uz ārzemēm, un tādēļ man līdz sestdienai ir nepieciešama karte.

Viņa: Bet Jūs varat interneta bankā veikt visus maksājumus.

Ja man smadzenēs ir kādi drošinātāji, tie laikam tajā brīdī uzsprāga.

Es: Jums ir kāda sajēga, kā strādā “Paypal”?

Viņa: (blisiens manā virzienā) Nu…

Es: Laikam neziniet gan. Vai tiešām nav neviena veida, kā karti saņemt ātrāk, teiksim, sestdien kādā no lielveikalu filiālēm (Vēl neesmu galīgi atmetis cerības uz skuķīti)?

Viņa: Nē, bet karte Jums būtu gatava jau pirmdien no paša rīta (Šajā brīdī cerības tika atmestas)

Es: Vai par kartes izgatavošanu MAN būs jāmaksā?

Viņa: Nē, tas būs bezmaksas, un Jūs tāpat varat tagad bezmaksas iemaksāt naudu savā kontā.

Es: (Tiešām apstulbināts) Un, kā, Jūsuprāt, lai es norēķinos ārzemēs, ja mana nauda atrodas uz konta, kuram es nevaru piekļūt?

Viņa: (Blisiens) … (Yeah, didn’t think so)

Es: …

Viņa: Tad, kurā filiālē Jūs gribēsiet izņemt jauno karti?

Šajā mirklī sapratu, ka skuķēns laikam ieprogrammēts veikt vispārējas darbības pa apli, kurā banka cenšas maksimāli maz panākt pretī klientam.

Es: Jūs vismaz man varētu pateikt, kāpēc apturēja veco karti (kas bija veselu dienu veca)?

Viņa: (vēl pāris apņēmīgi klikšķi) Kartei bija tehniskas problēmas, tāpēc to apturēja.

Es: Bet tā bija jauna karte…

Viņa: Nu, jā – tā gadās. Tātad, kurā filiālītē izņemsiet?

Tad es padevos. Nomurmināju filiāli, paņēmu pasi un ļoti drūms izgāju no “Swedbank”. Sapratu, ka kā klients viņiem esmu nevērtīgs, un viņi nav pat ne mazākajā mērā ieinteresēti kaut kādā veidā man palīdzēt situācijā, kurā es vispār neesmu bijis pie vainas. Negribētos zināt, kā viņi drāž nepaklausīgākus klientus.

Pats jaukākais šajā visā? Viņa pat neuzskatīja par vajadzīgu nevienā brīdī man bankas vārdā atvainoties par sagādātajām neērtībām.

Bet dzīve jau turpinās vai ne? Tikai šis vakars un Stokholmas brauciens nu būs “Swedbank” sabojāts.

zaļākā zāle

Sākšu ar pavisam vēsturisku atkāpi. Bija saulaina 1998.gada vasara. Brīvlaiks bija tikko sācies un mazais, vasarraibumainais Kārlis jutās kā brīvs ērglis Cēsu zilajās debesīs. Laiks bija silts, bet ne tuksnešaini vai sutīgi karsts – tad vēl vārdu salikums “globālā sasilšana” vispār nebija dzirdams cilvēku saziņā. Bet ne jau foršais laiks vai skolas pārtraukums bija vasaras galvenais notikums. O, nē. Tas bija Futbols.

1998.gada jūnijā Francijā notika FIFA Pasaules kausa izcīņa futbolā. Mans vectēvs kā izbijis Cēsu izlases spēlētājs aizrautīgi vēroja visus mačus, un es, protams, skatījos līdzi. Vectēva stāsti par mačiem ar Valmieru, noteikumu izskaidrošana, kopējā jušana līdzi Eiropas komandām un spēlētāju fantastiskā individuālā meistarība padarīja šo futbola vasaru par neizdzēšami lielisku manā desmitgadīgajā prātā.

Bet nu, 12 gadus vēlāk, kad Kārlis aizdodas uz alus lokālu, un pa ekrāniem, kas izlikti gar sienu, tiek translēta kāda spēle, es vienaldzīgi palieku sēžam pie letes vai galdiņa un sūcu savu alu, kamēr apkārt ārdās kvazi-fani ar Mančestras u.c. šallēm. Kamdēļ? Kas gan ir noticis ar Kārļa idealizēto vasaru un patiku pret šo sporta veidu?

Ja godīgi, tad nezinu, kas ir noticis. Nevaru arī pateikt, kad tas notika, bet fakts paliek fakts – futbols vairs nav sports. Kā tagad atceros, kā spēlētāji šļūca, spēra, ar galvu piespēlēja bumbu, vienvārdsakot – spēlēja futbolu, neuztraucoties par sasmērētiem formas tērpiem vai zāles pikučiem matos. Viņi skrēja, klupa, krita, piecēlās un skrēja tālāk. Un meistarība… Tas, kā bumbu kontrolēja un vadīja Brazīlija, Francija un Nīderlande…  Spēlētāji vairumā gadījumu bija parasti čaļi ar neiedomājamu talantu, kam dzīvē ir paveicies – viņi nebija vecāku naudas vai treniņnometņu rezultāts.  Te nerunā idealizēta bērnība – tas tiešām bija awesome…

Taču kas ir noticis tagad, pēc 12 gadiem? Futbolu spēlē apakšveļas modeļi ar ieveidotiem matiem, kuri krīt, tiklīdz viņiem uzpūš stiprāks vējš. Patiešām, tas vairs nav skatāms sports. Tas pat vairs nav sports. Arī individuālā meistarība ir kritusies dramatiski – komandas līmenī saspēle arī vairs nav tāda, kā agrāk.

Nezinu, varbūt palieku vecāks un nesaprotu mūsdienu futbola burvību, tomēr viens ir skaidrs – tāds futbols, kāds tas bija tad, kad es augu, vairs nav. Opis ir pasūdzējies, paldies.

garām ejot

Tie, kas mani pazīst mazliet tālāk par grūti uzrakstāmo virtuālās pasaules vārdu, zina, ka man patīk stand-up komediantu performances. Diemžēl laika gaitā esmu pārliecinājies, ka šī izklaides žanra iztrūkums Latvijā ir tikai likumsakarīgs. Nu, švaki mums, švaki ir ar to humora izjūtu. Toties, lai kā negribētos to atzīt, Rietumos šo lietu pieprot. Ne tikai pieprot – angliski runājošajās zemēs ir tiešām lieliski komedianti. Aiziet kaut uz vienu no viņu izrādēm man būtu ļoti katarsiāls piedzīvojums – bet tas lai paliek tad,kadizaugšuliels. Lai cik tas dīvaini nebūtu, priekš laba komedianta oriģinalitāte nebūt nav viens no galvenajiem ieročiem smieklu arsenālā. Kad būsiet noskatījušies kādas 20 izrādes, sapratīsiet, ka labajās no tām tiek būtībā risinātas tikai 3 tēmas.

1. Sievietes
2. Vīrieši
3. Reliģija

Tieši tā, šīs ir trīs tēmas, kuras, oriģināli apdarinot, laba kaluma meistars var izmantot, lai pilnu zāli noturētu stundu garā smieklu lēkmē. Pamatojums ir ārkārtīgi vienkāršs – katram no mums patīk pasmieties par citiem (sievietēm par vīriešiem, un vīriešiem par sievietēm), savukārt par cilvēkiem, kuri sarunājas ar augstāku spēku imaginārajiem draugiem, nesmieties ir vienkārši krimināli sodāms noziegums. Bet ko nu daudz par tēmām, jo, kā teicu, komēdiju grandi izmanto pārsvarā šos trīs augstākminētos motīvus.

Tā nu pēc gadiem ilgušiem pētījumiem varu paziņot savu komediantu topu no angliski runājošajām zemēm:

• Lielbritānija – Bill Bailey / Ricky Gervais
• Īrija – Dylan Moran
• Skotija – Billy Connolly
• ASV – George Carlin / Louis C. K.

Zīmīgi, ka nav labu komediantu jaunāku par 35 gadiem, turklāt visi no viņiem ir vīrieši. Nezinu, kā tas izskaidrojams, bet tā nu tas ir. Šīsdienas lekcija ir beigusies, un viss, ko gribēju pateikt, ir tas, ka ja vēlies sākt savu ceļojumu stand-up comedy pasaulē, tad augstākminētie vārdi ir labs sākums.

Noslēgšu ierakstu ar vienu no maniem mīļākajiem Dilana Morana citātiem:

“I don’t want to make any huge generalisations about women, I’m not here to do that, it’s—it’s vulgar. But all I’ll say is that they have no feelings. Because it’s actually men, you’ll find, who are the far more romantic. Men are the people you will hear say, “I’ve found somebody. She’s amazing. If I don’t get to be with this person, I’m fucked. I can’t carry on, no, I mean it, she’s totally transformed my life. I have a job, I have a flat, it means nothing. I can’t stand it, I have to be with her. Because if I don’t, I’m going to end up in some bedsit, I’ll be alcoholic, I’ll have itchy trousers. I can’t—I can’t walk the streets any more.” That is how women feel about shoes.”

Vai tev ir kādi stand-up favorīti? Labprāt gribētu dzirdētu par tiem.

force majeur

Es ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu. Tas ļauj zināmā mērā piekukuļot iekšēji mazliet liekulīgo un ārēji kluso rūpi par apkārtējo vidi un zaļu dzīvošanu. Nu, labi, patiesība ir tāda, ka, ja es ikdienas pieslietu savu pēcpusi mazliet ātrāk, es varētu braukt uz darbu mašīnā ar Laimu. Bet tas nav svarīgi, jo sabiedriskais transports man ļauj ilgāk gulēt un manifestēt savu zaļo dzīvesveidu. Respektīvi – tramvaji, trolejbusi un autobusi man nav sveši.

Tomēr kā jau reizēm tas notiek – cilvēks var tikt nostādīts situācijās, kurās uz ierastajām lietām nākas paskatīties no citas puses. Tā nu pagājušonedēļ sanāca braukt 2.tramvajā. Tas pats par sevi nebūtu liels notikums, vienkārši ikdienā pārvietojos ar 5.tramvaju, un esmu dziļi pārliecināts, ka katra sabiedriskā transporta maršruts ir kā suverēna valsts. Un es, protams, to varu pamatot. Kas ir suverēnu valsti raksturojošie lielumi? Iedzīvotāji, karaspēks, teritorija un ekonomika.

Katrā maršrutā ir zināmi savējie, jeb patstāvīgie iedzīvotāji – 100kārt redzētie pensionāri, skolnieki un darba ļaudis. Katrā transportā ir  savs militārais spēks – vecas tantiņas, kuru galvenais ierocis ir asi elkoņi un nezināmas izcelsmes šķidrumi trauslās stikla burkās vārīgos celofāna maisiņos. Katram maršrutam ir sava teritorija – iedomātā sarkanā vai zilā līnija, kas savieno Rīgas rajonus un centrus, un, protams, mikropasaule, jeb pats transporta līdzeklis. Kā arī neiztikt bez ekonomikas sistēmas, jeb jautri pīkstošajiem un skaisti mirguļojošajiem e-talonu aparātiem, kas iekasē sava veida nodokli no “valsts” iedzīvotājiem par uzturēšanos tās teritorijā. Katram transporta līdzeklim ir arī prezidents, kaut arī laikam šāds tituls ir maldīgs, jo līderis nav ievēlēts demokrātiskā ceļā. Drīzāk varētu runāt par virsaiti – nerunīgu, agresīvu, apveltītu ar tetovējumiem un, nenoliedzami, dzīves gudru. Šoferi, protams.

Tomēr atgriežamies pie man neierastā brauciena 2.tramvajā.  Es tajā iekāpu salīdzinoši agrā pēcpusdienā – ne nu gluži pīķa stundās pēc darba laika beigām, bet arī tukšums nesvilpoja vagonos. Iekāpu 11.novembra krastmalas pieturā virzienā uz Pārdaugavu. Kopā ar mani iekāpa aptuveni 5 cilvēki. Es biju vienīgais no iekāpušajiem, kurš pabaroja nodokļu iekasētāju. Tā izdvestais pīkstiens mijās ar nelielu nostaļģiju, kas vēstīja, ka minētais aparāts pat vairs neatceras, kad pēdējo reizi ir ticis pie sava čiepsta veltīšanas pasaulei. Pārlaidis skatienu vagonam, pamanīju pa aizmigušām bomzim salona priekšā un aizmugurē. Paklusi nosmējos par tramvajvalsts improvizēto goda sardzi, bet atminējos mātes mācīto toleranci pret svešzemniekiem, tamdēļ nomierinājos un sāku meklēt savam nodokļu maksātāja statusam atbilstošu sēdvietu.

Tajā brīdī manu uzmanību pievērsa liega kņudoņa nāsīs. Respektīvi – tā jau tur bija bijusi ilgāku laiku, tomēr neiepazītās valsts radītā jauno iespaidu jūra bija manifestējusies galvenokārt caur redzes maņas orgāniem. Bet nu bija pienācis laiks ožai pieteikt savu spriedumu par vagonu. Oža bija apjukusi – tas bija aptuveni tā, it kā franču vīna buķetē tā censtos atšķirt riekstu, augļu un ozola mucu aromātu. Tomēr 2.tramvaja buķete sastāvēja no kaut kā vidēja starp urīnu, veciem dārzeņiem un kādas dzīvas radības līķi. Atradis pēc iespējas tīrāku sēdekli, nodevos apkārtējo pasažieru vērošanai. It kā parasti ļaudis – studenti, pensionāri, bērni. Vīrieši un sievietes. Tomēr ikkatra no vērotajām sejām pauda nenoliedzamu daudzslāņainību. Varētu pat teikt, visam vagonam bija duālas sejas. Katrs vaibsts un muskulis slēpa apkārtējiem neredzamu rūpju rievu, dzīves pārdzīvojumus un vārdos neminamas šausmas.

Tā es turpināju braukt vairākas pieturas, kuru laikā vagonā iekāpa aptuveni 11 cilvēku, no kuriem, nepārspīlējot, “nodokļus” samaksāja 2. Labi nostādītā balss vēstīja, ka nākamā pietura ir Āgenskalna tirgus, un tad man atausa atklāsme. Kā gan var raksturot nelielu, zināmā maršrutā kursējošu, netīrīgu cilvēku kopienu, kurai nav savas ekonomiskās sistēmas, toties kuru tie ir aizstājuši ar lētu alkoholu un pārtiek no nejaušu līdzcilvēku līdzekļiem. Tieši tā – pirāti!

Es piepeši atskārtu, ka atrodos uz pirātu kuģa klāja un ka mēmās šausmas pasažieru sejās ir no piedzīvotajām kaujām ar kontroli un kritušo biedru izvadīšanas pa vagona trepēm. Bet manu teorētisko spriešanu par pirātu dzīves peripētijām pārtrauca attāla murdoņa. Es pavēros laukā pa logu, un manas acis šokā iepletās un sirds aiz bailēm izlaida pukstu. Aiz loga bija redzama cilvēku jūra. Kareivīgi noskaņotu cilvēku masa. Viņi visi bija nākuši no mītiskā Āgenskalna tirgus, lai tagad ieņemtu 2.tramvaja vagonus. Tramvajs palēnināja gaitu un manāmi negribīgi pavēra durvis.

Tālāk sekojošais bija vistuvākais jūras kaujas iespaidiem, kam es vispār jebkad vairs pietuvošos. Acīmredzot karojošais Āgenskalna tirgus sauszemes karaspēks vislielāko uzsvaru tieši lika uz veco tantiņu bataljonu, jo tās veidoja pirmos divus iebrucēju flangus un okupācijai nepieciešamie asimilācijas civiliedzīvotāji bija tikai neliels skaits pašā karaspēka aizmugurē. Tomēr varēja manīt, ka pirāti negatavojas padoties bez cīņas. Aizmigušo bomžu sejās nepakustējās ne muskulis, arī pārējie pasažieri vienkārši ciešāk iekrampējās savās sēdvietās un acīs pausto rūpi likumsakarīgi bija nomainījis cīņas spars. Durvis atvērās pilnībā un sadursme sākās. Tantiņas, kā jau tas bija paredzams, lika lietā elkoņus un tirgus somas, lai izkarotu labākās sēdvietas, jo viņas neinteresēja brīvās un pieejamās sēdvietas. O, nē – viņas kā asinskāri vikingi iekāroja tieši sēdvietas pie loga vai tās, kuras kāds jau bija aizņēmis.

Kauli lūztot krakšķēja, asinis šļācās no pārsistiem deguniem, bērni tika atrauti no savām mātēm, visapkārt valdīja haoss un kliedzieni. Tomēr iekšējā un ārēja, pa skaļruņiem pārraidīta, balss vēstīja, ka ir pienācis mans laiks izkāpt. Es sapratu, ka nevaru pieslieties ne lepnajiem pirātiem ne agresīvajiem tirdziniekiem. Kā gļēva žurka es izslīdēju pa vagona pēdējām durvīm un nozudu tumsā. Mans piedzīvojums bija beidzies, taču 2.tramvajs lēni un nolemti tuvojās savam galapunktam, lai atkal vēlreiz sāktu savu ceļojumu no sākuma…

pretpoli pievelkās

Atgadījās tas Ādažu Elvi veikalā. Soļoju iekšā, un gaidpilnā barjera ar zilo bultiņu laipni pavērās un tūlīt aiz manis aizcirtās, it kā teikdama: “Nu viss, čalīt, nekur Tu vairs nespruksi!”. Tā kā makā jau kādu laiku svilpoja intensīvs vējš, diezgan sparīgā solī devos pie produktiem, ko vajag nopirkt, un neblenzu apkārt kā neizlēmīga aita.

Tajā brīdī apjautu, ka mazliet apskaužu tos, kuri var atļauties stundu stāvēt pie vīna plaukta un nevarēt izvēlēties starp Francijas vai Gruzijas attiecīgi Ls 7,59 vai Ls 10,59 vīniem, bet attapos, noskurinājos, iedarbināju iekšējo latvieti un klusi kaut ko nopurpināju par patērētāju sabiedrību, imperiālistisko kapitālismu un vientiesīgo sabiedrību.

Manu kareivīgo “ja nav man, tad nah kādam citam ir” nostāju tikai stiprināja pa priekšu ejošais vīrietis. Arī viņš izskatījās apņēmības pilns atrast savu preci, samaksāt par to un doties projām. Iekšēji paslavēju vīrieti par noteiktību, bet tad sapratu, ka ne jau mūsu dvēseles stāvokļu līdzība piesaistīja manu uzmanību viņam. Mani patiesībā fascinēja viņa augums. Viņš nebija punduris, un neizskatījās arī, ka viņš slimotu ar kādu slimību – viņš bija proporcionāli veidots un visādi citādi vesela paskata, tomēr neparasti īss.

Es parasti cenšos nevērtēt cilvēkus pēc izskata, tomēr latviski-cilvēcīgā “esmupārāksparcitiem” sajūta un “visamirsavasrobežas” princips man ļāva subjektīvi secināt, ka čalis visticamāk smēķē jau no 4.klases tāpat, kā viņa tēvs, ko tikai pastiprināja liegs lētu smēķu smārds, kas kairināja manu degunu. Viņš pienu nedzer un dārzeņus neēd, jo uzskata, ka tas nav priekš vīriem u.t.t. u.t.j. Jau biju domu pavedienu izvērpis līdz viņa potenciālo bērnu ciešanām fizkultūras basketbola stundās viņu pārmantoto īso augumu dēļ, taču to pārtrauca vīrieša pēkšņā apstāšanās.

Viņš bija piestājis pie alus plaukta un, pārlaidis ātru acu skatienu piedāvātajam sortimentam, paķēra 2L alus plastmaseni. Tas viņam izdevās ar zināmu vieglumu un grāciju, jo sava mazā auguma dēļ pats apakšējais divlitrīgo alus pudeļu plaukts viņam bija tikai mazliet zemāk par krūšu augstumu. Mazās bet spēcīgās rokas turēja miestiņa iepakojumu stingri jo stingri, un viņš tikpat apņēmīgā un sparīgā solī, kā pirms tam, devās pie kasēm.

Viņš pagriezās pret mani un aizdevās garām, un piepeši ieraudzītā aina lika nelielai prieka asarai izspraukties manas acs kaktiņā – neparasti īsais vīriņš bija izvēlējies alu ar nosaukumu “Garais”…

līdzības

Šodien sacerēju nelielu īss-stāstu kā atbildi kāda čaļa jautājumam, kamdēļ cilvēki neieredz spēļu pirātismu un pirātus.

Ja runājam tīri par personiskām sajūtām, tad, izmantojot dzīvokļa analoģiju, iedomājies situāciju. Tu esi atradis dzīvokli jaunajā projektā. Dzīvoklis ir skaists, plašs, gaišs ar labu skatu uz Vecrīgu. Tu apzinies, ka nāksies investēt normālu summu, jo dzīvoklis nav lēts, taču tajā pašā laikā tas nav arī dārgs, un Tu pats saproti, ka tas tiešām ir tā vērts. Tu internetā esi pārbaudījis atsauksmes un viedokļus par celtniecības kompāniju un esi nonācis pie slēdziena, ka dzīvoklim jābūt labi uzbūvētam un kvalitatīvām. Tu kā jau pieaudzis cilvēks menedžē pats savas finanses, naudas plūsmu un izdomā, kādu naudas summu mēnesī vari veltīt dzīvokļa maksājumiem. No Tavas puses šī dzīvokļa iegāde ir pārdomāts un izsvērts solis.

Tev piezvana mājas uzturētājs un saka, ka māja tūlīt tiks svinīgi atklāta, un Tu varēsi tajā ievākties parīt. Tu esi nepacietības un sajūsmas pilns, uz brīdi pat sajūties kā bērns Ziemassvētku rītā. Māja tiek atklāta, Tu pamazām sanes pēdējās kastes ar mantām uz savu dzīvokli. Viss būtu lieliski, tomēr Tu no blakus dzīvokļa dzirdi dīvainas celtniecības skaņas, kas Tev manāmi pārsteidz, jo Tu zini, ka visi darbi mājā ir beigušies. Lai noskaidrotu, kas par lietu, Tu piezvani pie blakus dzīvokļa durvīm.

Tās atver pumpains tīnis, kurš ir noputējis ar baltiem putekļiem. Tu vaicā: “Kas par lietu?”, uz ko pusaudzis atbild, ka “Aij, es te ar kuvaldu jaucu vienu sienu nost, kas man traucē”. Tu esi manāmi apmulsis, it īpaši redzot, ka viss pusaudža dzīvoklis jau ir pilnībā iekārtots un nokomplektēts, Tavs kaimiņš to pamana un steidzas paskaidrot: “Es šito dzīvokli dabūju jau nedēļu atpakaļ – man ir viens labs čoms celtniecības kompānijā, ar kuru sarunājām, ka uztaisīsim papīrus, ka šitais dzīvoklis it kā ir uz mana vārda. Sistēmā tas parādās kā nenopirkts, taču es te jau nedēļu dzīvojos, kaut arī man tas nepieder.”.

“Tātad Jūs neesat par to samaksājis…”, Tu jau ar nelielu aizkaitinājumu balsī nosecini un jūti, kā sažņaudzās Tavas dūres, kad Tu atminies, cik rūpīgi pievērsies dzīvokļa izpētei un savu finansu analīzei. “Protams, ka neesmu!”, tīnis skaļi iesmējās, un Tu jūti, kā neliels viņa spurdziena siekalu pikucītis pielīp Tev pie sejas. “Priekš kam man maksāt – tāpat tas dzīvoklis ir sūds, esmu redzējis un dzīvojis daudz labākos, šitais taču galīgi nav tās naudas vērts! Turklāt man traucē tā siena, tā ka es te kādu nedēļu vēl padauzīšos”. Tu esi jau manāmi aizkaitināts, jo Tev pašam šis dzīvoklis šķiet tiešām lielisks un pamatots pirkums.

Pusaudzis no dzīvoklī valdošajiem putekļiem nošķaudās, un Tu redzi, kā neliels, šķidrs, dzidrs puņķis meklē ceļu ārā no viņa labās nāss. Pusaudzis to noslauka ar labo plaukstu, un Tu redzi, kā puņķis uz putekļainās rokas atstāj tumšu un mirdzošu sliedi – kā gulbja dziesmu savai eksistencei. “Bet vai Jūs neuztrauc, ka pārvaldnieki pamanīs, ka Jūs te dauzāties, kaut arī dzīvoklis Jums nepieder?”, Tu, cenzdamies savākties, mierīgā tonī pavaicā. Uz ko pusaudzis attrauc: “Pff… diez vai kāds pamanīs. Mēs ar to manu čomu izmantojām pašu pēdējo dokumentu paraugu – tik labs viltojums, ka to nevar uzķert.”. Tu redzi, ka tīnim jau sāk garlaikot jūsu saruna, un viņš sniedz Tev noputējušo roku, uz kuras tumši mirdzošā puņķa sliede jau ir sažuvusi un kļuvusi raupja, bet Tu nicīgi paskaties uz viņa roku, viņu pašu, pagriezies un ej atpakaļ uz savu dzīvokli.

Kad esi jau pusceļā, tīnis no durvju ailes vēl uzsauc: “Heij, varbūt rītvakar ieraujam kādu alu – man ir jau 17 gadu!”. Tavas sažņaugtās dūres vēl vairāk sakrampējas un iespiežas sevī, un Tu, pat nepagriezdamies, zem deguna nošņāc: “Diez vai…”. Pusaudzi parausta plecus, nevarēdams saprast, kas Tev lēcies, un ieiet atpakaļ dzīvoklī, lai turpinātu savu demolēšanu.

Pēc divām dienām Tu, atbalstījies pret sava dzīvokļa durvīm peldmētelī un čībās un paņēmis rokā rīta kafijas krūzi, klusi vēro, kā atbraukusī policija savāc un aizved Tavu skaļo kaimiņu. Viņš lokās un spiedz policistu stingrajās ķetnās, pēdējā brīdī cenšoties izdomāt aizbildinājumus, ka sistēmā ir kļūda, ka viņam kāds jau ir pārdevis zagtu dzīvokli, un tamlīdzīgi. Bet Tu, pilnīgā pretstatā gaitenī valdošajai kņadai, mierīgi turpini sūkt savu kafiju, un Tavā sejā iezogas kluss un knapi pamanāms smaids.

Dienas beigās Tu atgriezies no darba, bet Tavas dzīvokļa mājas aprises sargā bākugunīm un sirēnām apveltītas mašīnas un spilgti dzeltenas norobežojošās lentas. Tu satraukts izspraucies cauri ļaužu pūlim un redzi iegarenus melnus maisus, kas guļ blakus ātrās palīdzības mašīnai. Un tad Tavs skaties pievēršas mājai, vai drīzāk drupām, kas no tās palikušas. Fonā ugunsdzēsēji slāpē nelielas atsevišķas liesmas, taču tas viss ir kā izplūdis, jo Tavs skaties ir piekalts gruvešu kaudzei, kas kādreiz bija Tavs dzīvoklis. Tavs blakus stāvētājs pamanījis Tavu šokēto sejas izteiksmi tā klusi norūc: “23 miruši un 9 reanimācijā… kāds bija iedragājis nesošo sienu… ēka pati iegruva, nespēdama noturēt savu svaru…”.

Tavu acu priekšā esošā aina un nežēlīgi sausie fakti no svešinieka mutes sajaucās aklā sāpē, kas brieda krūškurvī, traucēdama elpot. Drīz sirēnas, liesmas, ļaužu kliedzieni un spilgti dzeltenā lenta saplūda vienā veselā nebūtībā – Tu vairs neko neredzēji un nedzirdēji. Tavā sejā nepakustējās ne muskulis, bet pāri Tavam labajam vaigam noritēja vientuļa, klusa asara.

 

Ko mums darīt?

Mēs esam nospiesti uz ceļiem. Ko mums darīt un kā piecelties? Kurā brīdī mēs varam pateikt – jums vairs nemaksāsim ne santīma!? Cilvēka cienīga dzīve nav kaut kas, uz ko jātiecās – tās ir jebkura Rietumu demokrātijas pilsoņa tiesības. Well, the Western democracy has screwed us over.